Eksporta pieaugums un nozares pienesums veicina izaugsmi un labklājību
Arī dati par eksporta apjomiem ir iepriecinoši. Lauksaimniecības nozares eksports pēdējos gados ir viens no veiksmes stāstiem. Pirmkārt, mēs eksportējam vairāk nekā importējam, kas tādai mazai, atvērtai ekonomikai kā Latvija, kur iekšējais tirgus saruka līdz ar iedzīvotāju skaitu, ir ļoti būtiski.
Jo šādā situācijā tikai eksporta attīstība var nodrošināt ilgtspējīgu tautsaimniecības izaugsmi un arī augošu labklājību. Lauksaimniecības produkcijas eksporta apjoms pēdējo 10 gadu laikā ir krietni palielinājies un 2020. gadā sasniedza jau 1,5 miljardus eiro. Un lauksaimniecības preču eksporta īpatsvars kopējā preču eksporta apjomā pagājušajā gadā sasniedza jau 11,6 %. To nodrošināja galvenokārt straujš graudaugu eksporta pieauguma temps.
Tajā pašā laikā liela daļa lauksaimniecības produktu tiek patērēta mūsu vietējā jeb ES tirgū, un visvairāk šeit jāizceļ mūsu kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju. Tikmēr būtiski atzīmēt, ka eksports iet uz visu pasauli, un, lai gan uz starptautiskā tirgus fona Latvija ir mazs spēlētājs, mums par to īstenībā būtu jāpriecājas. Kādēļ? Jo mazi spēlētāji ir daudz elastīgāki, spēj daudz ātrāk un efektīvāk adaptēties tirgus svārstībām mainīgos apstākļos.
Svarīgs faktors ir arī lauksaimniecības nozares pienesums ekonomikai. Tiešais pienesums 2020. gadā bija 1,68 miljardi eiro, netiešais pienesums – 1,75 miljardi, kas kopā sastādīja 3,43 miljardus eiro. No tā var secināt, ka lauksaimniecības nozarei kopumā ir plaša ietekme uz tautsaimniecību. Tajā pašā laikā dati par pagājušo gadu rāda, ka lauksaimniecība ir bijusi ļoti izturīga (jo īpaši salīdzinājumā ar dažām citām nozarēm) arī Covid-19 pandēmijas radītās krīzes apstākļos. To apstiprina arī dati – ja IKP kritums valstī kopumā bija 3,6 %, tad pievienotās vērtības pieaugums lauksaimniecības nozarē bija 1,8 %. Bija tikai viens mēnesis – 2020. gada maijs, kad bija negatīva ietekme uz nodarbinātību lauksaimniecības nozarē. Salīdzinot šos rādītājus ar, teiksim, izmitināšanas un ēdināšanas nozari, kas piedzīvoja iespaidīgu 38 % lejupslīdi, varam redzēt, ka lauksaimniecības nozare ir ļoti izturīga arī krīzes apstākļos.
Bioloģiskā lauksaimniecība – modes lieta vai kaut kas vairāk?
Pēdējos gados pasaules un Eiropas politikā aizvien lielāku lomu spēlē klimata pārmaiņas un ar tām saistītais „zaļais kurss”. Ar šīm lietām tiek saistīta arī bioloģiskā lauksaimniecība un uzsvērta nepieciešamība attīstīt šo mikronozari. Šī pētījuma ietvaros īpašu uzmanību tai veltīja „Certus” pētījuma līdzautors un Ekonomistu apvienības valdes loceklis Edmunds Krastiņš. Viņš uzsvēra, ka bioloģiskā lauksaimniecība pēc būtības ir atgriešanās pie pagātnes jeb tradicionālām saimniekošanas metodēm. Pēdējos 10 gados tā ir piedzīvojusi strauju izaugsmi kā atsevišķs lauksaimniecības sektors. 2019. gadā platības, kas tika apsaimniekotas šādā veidā, jau pārsniedza 15 % no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kas Latviju ir izvirzījis ES līderu vidū šajā jomā, 4. vietā.
Taču viss nav tik viennozīmīgi. Apsaimniekojot zemi ar šādām metodēm, tiek iegūtas zemākas ražas (40 – 85 % apmērā no „normālās” jeb iespējami iegūstamās ražas), un arī darba ražīgums ir zemāks. Daļēji tas tiek kompensēts ar augstākām cenām jeb cenu prēmiju, kas dažādiem šī sektora radītiem produktiem Latvijā svārstās ļoti ievērojami, no 20 % līdz pat 4 reizes augstākai cenai par bioloģiski saražotu produkciju.
Tā kā bioloģiskā lauksaimniecība pēdējā laikā ir ļoti strauji augusi, pētījuma veikšanas gaitā nācās konstatēt, ka bieži trūkst datu tieši par bioloģisko lauksaimniecību, nereti tie ir fragmentāri un pētniekiem nav pieejami. Tāpēc pētījuma veicējs uzsvēra nepieciešamību Zemkopības ministrijai un atbildīgajām institūcijām nodrošināt lielāka apjoma datu pieejamību par bioloģiskās lauksaimniecības funkcionēšanu, jo sevišķi tādēļ, ka ES ir izvirzījusi līdz 2030. gadam sasniegt visai ambiciozus mērķus.
Taču ražības un produktivitātes kritums ir tik liels, ka daudzām precēm cenu prēmijas to nespēj kompensēt. Līdz ar to daļa šādu saimniecību nebūtu spējīgas dzīvot bez valsts atbalsta. Ņemot vērā, ka jau pašlaik valsts atbalsts bioloģiskajām saimniecībām ir lielāks nekā konvencionālajām saimniecībām, rodas jautājums – kā mums sasniegt tos 25 % no lauksaimnieciski izmantojamo zemju pārejai uz bioloģisko saimniekošanu? Pēc pētījuma autora kā ekonomista domām, vienīgais risinājums būtu to darīt tikai tajās bioloģiskās lauksaimniecības nozarēs, kur darba ražīgums un produktivitāte ir lielāka. Pēc pieejamajiem datiem spriežot, to būtu vieglāk sasniegt, paplašinot ganāmo mājlopu nozari. Tā ir viena no nedaudzajām bioloģiskās lauksaimniecības nozarēm, kur pēc statistikas redzams, ka darba ražīgums ir pat augstāks nekā konvencionālajā lauksaimniecībā.
Atšķirībā no lauksaimniecības kopumā, bioloģiskās lauksaimniecības eksports no kopējās saražotās produkcijas ir ļoti neliels, lielākajai daļai produkcijas zem 3 %. Tam ir dažādi iemesli, kas saistīti gan ar atbilstošu (tieši bioloģiski ražotās produkcijas) pārstrādes uzņēmumu trūkumu, gan citām jomām. Bet, ja mēs gribam izpildīt Eiropas „zaļā kursa” prasības, bioloģisko saimniecību kopplatībai katru nākamo gadu būtu jāpieaug par 17 000 hektāru, un autors aicina to darīt pēc iespējas ekonomiski pamatoti. Jo nav īstenas skaidrības arī par to, vai šī bioloģiskā saimniekošana atbilst klimatneitralitātes mērķiem, galvenokārt zemākas produktivitātes dēļ.
Tādēļ secinājumā autors uzsver, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir zināmā mērā atgriešanās pie pagātnes saimniekošanas metodēm, bet Latvijai ne mazāk būtu jāskatās uz nākotnes tehnoloģijām, uz to, kas ir nākotnes izaicinājumi, it īpaši saistībā ar klimatneitralitāti.