Kravu reliģija Melanēzijas salās
Melanēzija ir lielu un mazu salu un saliņu arhipelāgs Klusā okeāna rietumu daļā, kas stiepjas no Polinēzijas līdz Arafūru jūrai, no Austrālijas līdz Mikronēzijai. Tajā ietilpst tādas salas kā Papua Jaungvineja, Zālamanu salas, Fidži un daudz citu.
Ceļotājus no tālām zemēm šeit vilina elpu aizraujošie dabasskati, ko veido kalni un augstienes, bagātīgi zaļojošā augu valsts, zilās lagūnas un apkārtējo koraļļu rifu krāšņums. Tomēr te ir vērojama arī kāda cita eksotiska parādība - neparasta reliģiska sistēma, kur par pielūgsmes objektu ir kļuvušas... Rietumu pasaules preču kravas! Šo pielūgsmes sistēmu tā arī dēvē - par cargo jeb kravas kultu!
Reģiona kopējā valoda ir Melanēzijas pidžins, paralēli tam tiek lietotas arī daudzo vietējo cilšu valodas. Reģiona pamatiedzīvotāji joprojām dzīvo noslēgtās cilšu kopienās, pārsvarā piekopj savu pirmatnējo dzīves veidu un pieturās pie reliģiskajiem uzskatiem, kas kopumā ir ļoti maz mainījušies salīdzinot ar to, kādi tie ir bijuši pirms daudziem gadu simtiem. Viņi ir pilnībā pārliecināti par garu pasaules spēcīgo ietekmi un to, ka vēlamā labklājība ir panākama ne tikai cilvēku pašu pūlēm, bet arī ar reliģiskajiem rituāliem. Un melanēziešu sastapšanās ar baltajiem eiropiešiem, kas atnesa uz šejieni Rietumu kultūru un ar to saistīto dzīvesveidu, ir vainagojusies ar visai negaidītām pārmaiņām.
Kravu reliģija (Cargo cult)
Kaut gan reliģiskā kravas kulta aizmetņi ir bijuši manāmi arī senāk, kad šajā reģionā nonāca pirmie eiropiešu ceļotāji, kuriem sekoja misionāri un kolonizatori, jaunu impulsu tie ieguva Otrā pasaules kara laikā, kad Melanēzijas salās, kur cilvēki līdz šim bija dzīvojuši pilnībā nošķirti no apkārtējās pasaules, masveidā ienāca karojošās armijas - sākumā japāņi, tad amerikāņi. Tām līdzi nāca neredzētas preces, kuras ciemiņi izmantoja, tostarp, arī lai tirgotos ar vietējiem iedzīvotājiem. Armijas ar laiku tika padzītas vai aizgāja pašas, tomēr atmiņas par pārticību, kuru atnesa kuģi, no kuriem krāva ārā pārtiku, ieročus, apvidus automašīnas un daudz ko citu, un lidmašīnas, kas nosēdās lidlaukos vai pat nometa preču kravas ar izpletņiem, atstāja uz salu pamatiedzīvotājiem neizdzēšamu iespaidu. Un Tēvocis Sems salu iedzīvotāju acīs palika par kaut ko līdzīgu Salavecim, no kura tiek gaidīts, ka tas atnesīs bagātu dāvanu - šajā gadījumā preču kravu maisus!
Salu iedzīvotāji, kuriem nebija ne mazākā priekšstata par tehnoloģijām un industriālo ražošanu, redzot šādu pārticību, izdarīja secinājumu, ka kārotās preču kravas nāk... no mirušo valstības! Melanēziešu senču gari no turienes tās sūtot saviem pēctečiem, bet ... baltie cilvēki, kas ir atklājuši cargo burvju noslēpumu, tās pārtver un piesavinās! Šo secinājumu vietējo iedzīvotāju acīs vēl ticamāku padarīja fakts, ka, baltie cilvēki, atšķirībā no viņiem, kas bija spiesti strādāt diendienā par niecīgu samaksu, tikpat kā nestrādāja, bet tikai rakstīja uz papīra kaut kādas burvju zīmes... Un tad brauca milzīgi kuģi un lidmašīnas, no kurām krāva ārā lielo Kravu.
Lai pievilinātu kāroto Kravu, melanēzieši būvē rituālus objektus - lidmašīnu «skrejceļus» un pat veselus «lidlaukus», kuģu «piestātnes» un citas tamlīdzīgas «būves». Ticīgie sasēžas ap galdu, ģērbušies eiropiešu drēbēs, uzliek uz galda pudeles ar tajos ieliktajiem ziediem, un izpilda maģiskus rituālus un raksta uz papīra kabalistiskas zīmes, cerot, ka kuģis vai lidmašīna tūlīt materializēsies un atvedīs Kravu! Vai arī ticīgie darina no koka un kokosriekstiem «radioaparātu» vai «televizoru», pie kura ir novietots upurējamais ēdiens un izpildīti rituāli, cerībā, ka ierīce atdzīvosies un sāks «runāt». Lai iegūtu balto cilvēku burvju spēku, proti, to militāro varenību, Melanēzijas vīrieši tērpjas militārā stila uniformās, kādas tie var iegūt vai izgatavot paši, vai ietetovē uz miesas «armijas uzšuves», un turot rokās no koka izgatavotu vai salauztu šauteni, sastājas ierindā un soļo vai pat rīko lielas «parādes».
Tiesa gan, vismaz pagaidām kārotie labumu, par spīti cītīgi pildītajiem rituāliem, no debesīm nekrīt. Tāpēc nebūs jābrīnās, ja Melanēzijas iedzīvotāji, iespējams, ar laiku izdomās kādu citu reliģiskās izpausmes veidu.