
XXI gadsimta pirāti
Adenas jūras šauruma bieds - Somālijas pirāti - pasaules kuģniecības uzņēmumiem ir sagādājuši simtiem miljonu dolāru zaudējumus.
Un runa nav tikai par pirātu pieprasītajām izpirkuma maksām, bet arī iespaidīgajiem tēriņiem kuģu drošībai un aizsardzībai. Kaut arī pēdējā laika starptautiskās sabiedrības īstenotie pasākumi ir nesuši savus augļus un pirātu aktivitāte ir strauji gājusi mazumā, ik pa laikam parādās ziņas par jauniem uzbrukuma mēģinājumiem.
Somālijas nabadzība un posts. Somālijas piemērs spilgti rāda kā nesekmīga un korumpēta valsts pārvalde grūž valsti haosā un postā, savukārt izmisuma un trūkuma mākti iedzīvotāji viegli kļūst par bandītisku un ekstrēmistisku grupējumu propagandas upuriem. Cilvēkiem tiek solīta cīņa pret netaisnību, kas nesīs vieglu peļņu un drīzu labklājību. Valsti nabadzībā noveda Somālijas Revolucionārā Padome, kas nāca pie varas 1960. gada. PSRS atbalstītā valdība pastāvīgi konfliktēja un karoja ar savām kaimiņvalstīm. Iedzīvotāju neapmierinātība auga un 1991. gadā prezidents bija spiests bēgt. Tam sekoja pilsoņu karš. Daudzus jo daudzus gadus valstī faktiski nepastāvēja centralizēta valsts pārvalde un valdīja pilnīgs haoss. Skaidrs, ka visu šo iemeslu dēļ ekonomiskā dzīve gulēja drupās un Somālija kļuva par vienu no nabadzīgajām valstīm pasaulē - 2019. gadā Iekšzemes kopproduktus uz vienu iedzīvotāju bija nieka 348 ASV dolāri (salīdzinājumam, Latvijā, kas nebūt nav starp pasaules bagātajām valstīm, šis skaitlis ir 17,6 tūkstoši ASV dolāru). Tātad Somālijā godīgi nopelnīt iztiku nebija nekādu iespēju, 95 procenti valsts iedzīvotāju bija bez darba.
Tomēr iekšpolitiskie faktori nebija vienīgie, kas sekmēja pirātu ēras uzplaukumu. Somālija, kas atrodas Āfrikas austrumu krastā, lepojas ar vienu no garākajām piekrastēm, kas iestiepjas gar vienu no pasaules dzīvākajiem kuģniecības ceļiem. Tas ved cauri Suecas kanālam un savieno Eiropu un Āziju. Daudzus gadsimtus zvejniecība zivīm bagātajos Adenas jūras šauruma ūdeņos bija galvenais piekrastes iedzīvotāju iztikas avots. Tomēr līdz ar globalizāciju parādījās arī milzīga zvejas flote, kas burtiski izsmēla tukšus zivīm bagātus ūdeņus. Skaidrs, ka vietējie zvejnieki savās mazajās laiviņās nespēja konkurēt ar šiem milžiem. Tā kā Somālijā nebija ne valsts pārvaldes, ne policijas, aizstāvēt vietējo zvejnieku intereses valsts teritoriālajos un ekonomiskos ūdeņos vienkārši nebija kam. Tā Adenas jūras šaurums kļuva par iecienītu nelikumīgas nozvejas vietu. Turklāt itāļu mafija šos ūdeņus sāka izmantot toksisku atkritumu izmešanai, sekmējot piesārņojumu un vēl vairāk samazinot zivju populāciju.
Toties ieroču - bēdīgi slaveno krievu «Kalašņikovu», rokas prettanku granātmetēju un ložmetēju - ko Somālijai savulaik lielā skaitā piegādāja draugi no PSRS, bija pa pilnam. Atlika vien iegādāties vieglās zvejas laivas ar piekaramo motoru un XXI gadsimta pirātu ēra varēja sākties. Jāsaka, ka pirātu rūpals, gluži kā rāda Holivudas filmās, valstī tiek uzskatīts par vienu no prestižākajiem, un pirātu vadoņi - par nacionālajiem varoņiem. Kļūt par pirātu ir daudzu Somālijas jauniešu sapnis.
Pirātu impērijas uzplaukums un noriets. 2000. gados pirātu bandas jau bija labi organizētas un bruņotas. Viņiem nebija vajadzības pastāvīgi patrulēt jūrā, meklējot laupījumu, ziņas par potenciālajiem upuriem sniedza viņu līdzgaitnieki vietējās ostās. Pirāti strauji tuvojās kuģim, ar brīdinājuma šāvieniem biedēja ekipāžu un ātri rāpās uz klāja, izmantojot kāpnes ar āķiem. Sagūstīto kuģi kopā ar ekipāžu aizveda uz kādu no Somālijas ostām. Par nolaupīto kuģi prasīja izpirkumu, kura apmēri svārstījās no 300 tūkstošiem līdz 1,5 miljoniem ASV dolāru. Visu laiku rekords tika sasniegts 2011. gadā, kad pirāti sagrāba Grieķijas milzīgo tankkuģi Irene SL. Par izpirkumu toreiz tika samaksāti 13,5 miljoni dolāru. Materiālie zaudējumi nebūt nav vienīgās pirātu darbības sekas, sagūstītie jūrnieki bija spiesti mēnešiem, pat gadiem ilgi gaidīt, parasti nožēlojamos apstākļos, kamēr kuģniecības kompānijas vienosies par izpirkuma summu un to samaksās. Daži no gūstekņiem gāja bojā no ievainojumiem un smagajiem apstākļiem.
Vislielāko uzplaukumu Adenas līča pirātu ēra sasniedza 2008.-2012. gados. Galu galā ANO bija spiesta pieņemt īpašu rezolūciju par cīņu ar pirātiem, kuru parakstīja vairāk kā 40 valstis. Adenas šauruma ūdeņus sāka patrulēt ASV, Krievijas, Eiropas un reģiona valstu karakuģi. Tieši profesionālā armija sagādāja pirātiem vislielākos zaudējumus. Risinājās īstas apšaudes ar cilvēku upuriem. Viens no šādiem gadījumiem - pirātu uzbrukums Maersk Alabama kravas kuģim, pat ir ekranizēts Holivudas grāvējā. Šī iemesla dēļ ap 2016. gadu uzbrukumu skaits strauji samazinājās. Tomēr atsevišķi mēģinājumi turpinās vēl aizvien, par ko liecina šā gada oktobra beigās notikušais incidents, kad Irānas jūras spēku kareivji, kas apsargāja Irānas naftas tankeri, atvairīja ar automātiskiem ieročiem un granātmetējiem bruņotu pirātu uzbrukumu.
Pirātu aktivitātes sagādā kuģniecības kompānijām ievērojamus zaudējumus ne tikai ar saviem uzbrukumiem. Kuģu operatori ir spiesti algot kuģiem bruņotu apsardzi, apdrošinātāji ir cēluši polišu cenas, degvielas patēriņš, kuģiem lielā ātrumā kuģojot cauri bīstamai zonai, ievērojami pieaug. Šajās izmaksās neietilpst izdevumi par daudzu valstu karakuģu patrulēšanu bīstamajos ūdeņos, šie izdevumi gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem.